Zeķubikšu vēsture

Zeķubikšu vēsture sākas ar Gantu ģimeni. Kopš Alens Gants Seniors 1959. gadā radīja pirmo zeķubikšu pāri, šis apģērba gabals ir pabijis gan augstās modes plauktiņos, gan teju katras sievietes apakšveļas atvilktnē kā neatņemama ikdienas apģērba sastāvdaļa. Iespējams, ka daudziem mūsdienās būs pārsteigums, ka zeķubikses izgudroja vīrietis, turklāt, kas pats interesantākais – viņš tās radīja pēc savas sievas lūguma.
Kā stāstīja Alens Gants Juniors, viņa tēvs Gants Seniors, kopā ar sievu Eteli Būnu Gantu atradās nakts vilcienā ceļā uz mājām Ziemeļkarolīnā no Visu Svēto dienas parādes Ņujorkā, kad stāvoklī esošā Etela paziņoja, ka šis būs viņu pēdējais ceļojums līdz mazuļa piedzimšanai. Paziņojumam nebija nekā personiska, vien praktiski apsvērumi, jo zeķturu jostas gumiju dabūt pāri vēderam bija kļuvis diezgan sarežģīti, bet bez zeķēm tajā laikā parādīties sabiedrībā nebija pieklājīgi.
Tas bija 1953. gads, proti, tajā laikā pie formālām kleitām neilona zeķes kopā ar zeķturu jostu, kas neļāva zeķēm noslīdēt, bija neērts, bet nepieciešams apģērba gabals.
Alenu Senioru, kurš tajā laikā vadīja tekstila ražotni, pamatīgi iespaidoja sievas žēlabas: “Kā būtu, ja mēs izveidotu biksītes un piestiprinātu tās zeķēm?” Viņš jautāja sievai.
Etela nekavējoties ķērās pie darba – sašuva kopā vairākus auduma gabalus, piemērīja un pasniedza vīram: “Tagad tev ir jāizdomā, kā to pārvērst realitātē,” viņa teica.
Alens savas sievas eksperimentu aiznesa uz savu biroju un ar kolēģu Artura Rodžersa, J. O. Ostina un Ērvina Kombsa palīdzību radīja to, ko vēlāk nodēvēja par “Panti-Legs”. Šis produkts – pasaulē pirmās komerciālās zeķubikses – veikalu plauktos parādījās 1959. gadā.
“Tas bija tik brīnišķīgi. Lielākā daļa sieviešu tās iemīlēja jau no paša sākuma un nevarēja vien sagaidīt, kad varēs tās iegādāties. Es domāju nekas nav mainījies joprojām,” 30 gadus pēc izgudrojuma laišanas pasaulē žurnālistiem atzina Etela.
Lai arī Alenam Seniorim bija vismaz viens apmierināts klients – viņa sieva, tomēr zeķu un bikšu hibrīdu sievietes no veikalu plauktiem uzreiz neizķēra. Lēnām, bet mērķtiecīgi zeķubikses uzsāka savu uzvaras gājienu. Tās bija galvenais iemesls, kāpēc 1960. gados modē nāca minisvārki.
Sievietēm, kuras vēlējās valkāt svārkus, kas bija īsāki par zeķu garumu, zeķubikses bija tieši laikā. Kad tādas modes un popkultūras ikonas kā Džena Šrimptone un Tvigija sabiedribā parādījās minisvārkos, sievietes steidzās uz veikaliem, lai iegādātos zeķubikses un īsus svārciņus varētu valkāt arī pašas.
70. un 80. gados zeķubikses bija katras tīņu meitenes vai sievietes garderobes sastāvdaļa. Jo vairāk sievietes iesaistījās darba tirgū, jo vairāk uzplauka zeķubikšu tirdzniecība. Zeķubikšu ražotāji radīja jaunas krāsas, tekstūras, izmērus un tehnoloģijas, lai ražotu arvien izcilākas zeķubikses. “Zīdainākas kā jebkad,” vēstīja “Hanes” zeķubikšu reklāma, “Neviens nezina, ka es valkāju kompresijas zeķubikses,” vēstīja cita reklāma.
Zeķubikšu lielās slavas dienas pieklusa deviņdesmitajos gados, kad darba vides lielākoties kļuva etiķetes ziņā brīvākas. Lai arī mūsdienās zeķubikses vairs nav tik populāras un pieprasītas kā astoņdesmitajos gados, tomēr īpaši Austrumeiropā tās joprojām ir neatņemama sievietes garderobes sastāvdaļa. Zeķubikses ir kā kosmētika kājām, kā arī, ja pareizi izvēlētas, ļoti praktisks un ērts apģērba gabals.